šodien bija nepieciešamība aizstaigāt līdz veikalam. nu laiciņš ārā fantastiski draņķīgs. cilvēki arī tādi jocīgi.

pirmais pārsteigums pametot pagalmu - iela nošķūrēta! a kāpēc tagad, kad viss kūst un tek? un, protams, maniem vārtiem priekšā sniega valnis, kuru dabūju zibenīgi nošķipelēt, lai var ar mašīnu pagalmā ieripināties.

par bezgalīgajām peļķēm un bedrēm šoreiz nerunāšu. kaut kādā mistiskā veidā izdevās izvairīties no apšķiešanas pilnā augumā, pati brīnos!

tā nu laimīga soļoju augšā kalnā. secināju, ka jātiek pāri ielai. pirms brīnišķīgā apļa, sadūšojos un līdu pāri ceļam. mašīnu diezgan padaudz. līdz pusei tiku, nu tur, kur tā saliņa, lai gājējus nenobrauc, un tad apstājos, jo dzīvot nav apnicis. A no apļa slaidā lokā brauc viens paliels mācībnieks, laikam tas, kurš vēlas c1 kategoriju iegūt. Šis nabags ierauga stāvošo mani un bremzē ka dulls! aš sabijos! blakus sēdošajam instruktoram sejas izteiksmē bija skaidri un gaiši redzams wtf?, bet no lūpām varēja lasīt izsamisušu jautājumu ko tu dari? nu neko, laimīgi šķērsoju ielu, kamēr tas nabadziņš mašīnu kurbulēja :D atpakaļ tikšanai izmantoju tikai gājēju pārejas.

vot i vsjo.