Laikam būšu nedaudz pārlasījies veco Mišelu F. un par daudz aizdomājies par kādiem mistiskiem efīriskas eksistences tradējumiem, kuru jēga diez vai meklējama viņu pašu eksistencē. Drīzāk gan tajā, ko mēs saprotam ar viņu pašpāstāvēšanas nozīmīgumu. Kopš aizlaikos nolādējamās renesanses, kur smirdīgākais no zemes dzīvniekiem nostājās visa centrā, cilvēks transcendentu institucionālu pārvaldību aizstāja pats ar sevi. Vai ir palikuši neatbildēti jautājumi? Nē, viss ir atbildēts. Viss sajusts, visam ir noticēts. Atliek dzīvot. Ar pārpasaulīgu gaismu izstarot nākotnes refleksijas pagājības kontekstā.
|