1. tik tuvu kā šobrīd tam, lai pateiktu "Nē!", "STOP!" vai "Es aizeju, man pietiek...", nekad neesmu bijis. tas vairs nav mans teātris, kura kulisēs suflējot veidot izrādi. šovakar izlasot e-pastu, radās sajūta, ka tā pa īstam neesam saprasti ne mēs kopā, ne es citu acīs. man tiešām nav spēka cīnīties pret vēl vienu mašinēriju, LU jau dokanala, lai tagad plēstos vēl kur citur. tā jau ir - ja uzstādi pārāk augstus ideālus, tiem krītot no augstumiem sašķīst sīksīkās drumslās. 2. cerēju, ka stulbie z-svētki visu saliks pa plauktiem, tomēr nekā. čušssss. nekur man nav māju, nekur es nejūtos labi, visur man riebj. es pat nevaru piesaukt kosmopolīta saukli - ubi bene..., jo nekur jau nav labi. 3. jā, sapi...os es meistarībā, saķēros līdz ausīm un es kārtējo reizi, tā kā stulbene, vecā muļķe Solveiga gaidīju, gaidīju, bet no manis bēga un bēga arvien tālāk. bluepill vienureiz bija taisnība - trūkst man vīrišķības spēka un drosmes, kaut drosmes pasūtīt visus dirst un neļaut čakarēt manu dzīvi neslīgstot baisās emocijās. neļaut, lai kāds uzmetas par manu galveno pazinēju, tikai tāpēc vien ka kādu brīdi bijusi pielaista nepelnīti tuvu. stop it. šogad es cilvēkiem esmu uzticējies pārāk daudz, bieži tam sekojusi vilšanās. 4. mjā kopumā pēdējā pusgada laikā esmu salaidis savu dzīvi dziļā dirsā. un tagad es pie sevis nosaku kā Levāns - ņemam rokās sarkano ķēpu zīmul un labojam pieļautās kļūdas. 5. aptrūkstas cigaretes un konjaks. ...un ja atceramies Levānu...
|