mja, kā pie sevis dziļdomīgi novilktu Pālzows. nezinu, varbūt, ka biju gaidījis, ko citu. nezinu, bet pēc šī rīta "brokastīm" Latvijas ārlietu citadelē palikusi kaut kāda sāja pēcgarša. kaut kā tomēr smagi dīvaini tas, kas šobrīd notiek, kas to, lai zina - uz ļaunu vai labu. jā, un nepamet arī paranoiskā sajūta, ka "dabas parādība" Utrehtā - kā Džindžera viņu dēvē ir informēta par katru soli un nenolaiž savu visu redzošo aci. nu..jā..ir kaut kāds dziļais strupceļš, jo es neredzu ne uz priekšu, ne atpakaļ, ir tikai TE un TAGAD un ir tikai drausmīgie pravietiskie nakts murgi. |