pelēkais rīts, kad pie cigaretes un kafijas tases pievienojies arī Kreigs ar "Wake up in New York", pagajušajā gadā tieši šajā laikā es arī devos Lielā ābola virzienā. Skumji, bet šai vietai Kreigs nepiestāv, viņam piestāvēja baltās sienas, aiz loga miglas dūmakā ieskautie rīti un tālumā kā milzīga seģene izgūlusies Daugava un tajā rāmi kā bikli mīlētāja pieskārieni ienākošie un lēnām aizejošie kuģi. tikai tagad es atskārtu, ka patiesībā jau sāp, lai cik ļoti es to arī necenstos noslēpt. noslēpt pašam no sevis nesanāk. drīz es varēšu kliegt pret debesīm un saukt - es visu mūžu mīlējis esmu... tikai labuma no tā nekāda. ak, cik gan viegli bija sevi visu šo laiku mānīt ar domu, ka tomēr, varbūt arī man, arī pie manis atnāks mazā laime ar baltu tāšu ķoci rokās. tagad, kad pats sev esmu pateicis, ka jāmainās, jāmaina domas par sevi, viegli iebrūk manu atlantu turētās debess velves. un jau atkal man ir tā Sīsifa sajūta. par to - atkal un atkal, par nekad nebeidzamo, mūžigi atkārtojošos un sodāmību uzdrīkstēties būt laimīgam kādu laiku. žēlojos? nebūt nē. vienkārši cilvēks, kurš man kādudien iedeva Kreigu, man iemācīja arī visdziļākajās skumjās atrast skaisto. šorīt tieši to es arī meklēju. basām kājām stāvu novembra ledus ieskautajās pļavās, saucu pēc sniega un jau atkal gaidu, kad Dievs būs spēlējies ar ķiršiem, rītu padarīdams krāsu aklu...
|