šorīt pamodos no baznīcas zvanīšanas un no tā, ka Žiz bij beigusi grauzt manas kājas īkšķi. Rīgā pa visām spraugām lien iekšā tas zaļumu un siltumu nesošais, ko visi pārnenormāli gaida, jūsmo un pieklabo pilnu globālo tīmekli. un kāpēc gaida? tāpēc, ka paši sev likuši noticēt, ka "nu tad viņš [lasīt pavasaris] atnāks un atrisinās visas manas likstas un nelaimes, problēmas pašas izkūpēs gaisā un iekš paša atgriezīsies dzīvības sulas". ka tik ne arī! cilvēkiem šobrīd tik ārkārtīgi tīkas glorificēt šurp skrienošo dabas parādību, ka tie ir gatavi tai piedēvēt sazin ko. gluži tāpat kā mēra laikos - gaidīja pavasari, domājot, ka mēris nespēj izturēt sauli un siltumu, bet ai, kā nosprāga bezmaz visa Milāna, jo sagaidot pavasari cilvēki kā abinieki sauli nogribējušies izlīda saulītē, tā sacīt jāsaka - socializēties. mēris izplatījās ar drausmu ātrumu un tam līdzi vēl atskrēja holēra - tai arī patika saulītes siltums. ko es ar to visu gribēju teikt? nebūs jums pavasara, kamēr jūs paši neatsaldēsiet sevi no ziemīgā sasaluma. apziņas, zemapziņas, virsapziņas, bezapziņas - sauciet kā gribiet, no šī, apzinātā sasaluma. cilvēkiem patīk gausties, tas tagad ir modē. un es to droši varu apgalvot jo pats neesmu bez grēka. :) nākamā nedēļa būs ļoti grūta un pārdzīvojumiem bagāta. vēl... šobrīd nav mans laiks pavasarim, jebšu tam, ko sauc par rozā briļļu uzlikšanu. nē, tas man atnāk citā laikā. tagad man ir jauna mīlestība un jauna atdošanās, un tas būtu tikai pozitīvi, jo tā esošā pēc trīs gadu kopā būšanas ir abpusēji izsmelta. šorīt sab-transportā palasījos Rokpelni (dabūju pa 1 Ls a/s V&R grāmatu tirgotuvē - nav jau nekāda "Krēsla" nav taču vērts par latviešu garadarbiem prasīt vairāk. brīdī, kad latvieši sāks cept stāstus par vampīriem, raganām un citiem nešķīsteņiem, tad gan cenu uzskrūvēs) un viņš saka " grāmatu ir kā velnam pelavu, bet letiņu - cik vistas kājai gaļas" - tā vienkārši, pārfrāzējami un tā attiecināmi uz visu.