tas, protams, ir ļoti apsveicami, es gan jau ka arī neskopošos ar palīdzību, kad būšu bagāta (un kad būšu bagāta, noteikti domāšu pavisam savādāk, jo tad būšu bagāta:))
bet ir diezgan neiespējami viņiem ilgtermiņā palīdzēt. un tādi mūsu vecuma dzīves pabērni, ko ar tādiem darīt? tādiem ir diezgan liela bezcerība iestājusies un viņi nekam vairs netic.