pāri ielai pamanīju vienu jauku puisi, nu no vecā darba, vot sirds salecās ieraugot, tik tāpēc vien, ka 2 naktis atpakaļ par šamo sapņoju. tad tā palēlināju gaitu, lai viņš varētu laicīgi pāriet pāri ielai, un tad mēs sasveicinātos. viņš sāka iet pāri ielai, un es sajutos muļķīgi tā lēnām velkoties un uz viņu skatoties. kaut kā sametās kauns un es pārstāju skatīties, gāju uz priekšu un domāju, ka pēdējā mirklī, pirms viņš griezīsies pa labi, es vēl atskatīšos un viņam uzsmaidīšu. Bet es nespēju saņemties, tā kā tāda iemīlējusies muļķe nespēju pagriezties un pateikt čau.

un es jutu, ka viņš iet tur aiz muguras un mani pamanījis smaida savu kautro smaidiņu. bet viņš arī klusēja, varbūt, ka viņš domāja, kaut tik viņa nepagrieztos, negribu es viņu redzēt, davai, davai, kusties ātrāk un tikai neskaties atpakaļ.

nē, es labāk domāšu, ka viņš kā tāds iemīlējies muļķis nespēja uzsaukt man un pateikt čau.