man patika saruna par sātana apsēstajiem,
par tiem, kas sevi nekontrolē, kuriem putas pa muti nāk laukā un kuri savu galvu dauza pret sienām
un
par tiem, kas labi apjēdz, ko tie dara, kas paši atbild par savu rīcību, bet atrodas nemitīgā sātana kārdināšanā

bet vai cilvēks pats saprot, kad kļūst sātana apsēsts, vai viņš spēj tam visam pretoties? vai arī viņš tikai ārēji sapratīgi rīkojas, bet iekšā viņā sev jau vairs nesēž viņš pats. Sātans jau nav nekāds vakarējais, viņam arī ir savas taktikas.
bet ja viņš nav vairs viņš pats, tad arī neuzņemas atbildību par savu rīcību, nē, tas vairāk piedienas tiem, kas sevi nekontrolē. tātad tie otrie tomēr ir viņi paši un viņiem jāpiefiksē tas brīdis, kad sātans ar viņiem spēlējas.

jā, man patik saruna par sātana apsēstajiem.