es varbūt šeit šajā praksē arī neko nedaru. ko gan es varētu darīt TV kultūras ziņu nodaļā, nezinot valodu. man neinteresē žurnālistikas aspekti, man riebjas žurnālistika, es nekad negribētu būt žurnāliste. Es gribēju sēdēt montāžas telpā, es gribēju redzēt, kā viņi ņemas ar after effects, es gribēju sekot kamerām, bet tas viss bija tik nepārdomāts, neviens šeit nezināja, ka mēs te būsim līdz pat brīdim, kad mūs te iemeta ar viņiem vienā telpā. mēs sēžam viņiem uz kakla, tas ir skaidrs.

es varbūt šeit neko nedaru, toties es dibinu kaut kādus sakarus. ar filmu festivāla PR, piemēram. es dabūju brīvbiļetes uz stambulas kino festivāla filmām, es aizgāju uz festivāla atklāšanu, es tur stāvēju un skatījos, kā visi šie man nezināmies turku aktieri un aktrises glauni slīdēja pa sarkano paklāju. cik kurš no viņiem kruts, varēja noprast no fotogrāfu uzvedības.

sestdien es biju uz britu režisora Terensa Deivisa meistarklasi, pirms 2 mēnešiem es redzēju viņa pēdējo filmu "The Deep Blue Sea", kas man patika un nepatika, es ar to filmu identificējos un pēc tam 2 dienas negribēju ne ar vienu runāt. Tā meistarklase bija par brīvu, es tur aizgāju un satiku savus kolēģus, es nezināju, ka viņi tur būs, bet pēc tam es gāju viņiem līdzi skatīties, kā viņi intervē Deivisu un intervijas laikā salūza krēsls, uz kura Deiviss sēdēja. Tas viss bija kaut kā pārāk nopietni, Deivisam bija laba humorizjūta, bet neviens par viņi jokiem nesmējās, tā noteikti bija kultūras un valodas barjera.