es visu laiku domāju, ka tā vecāku uzplīšanās ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es esmu aizlaidusies uz ārzemēm. sadzīvošana (vai drizak nesadzīvošana) ar mammu bija galvenais iemesls, kapēc studēt aizlaidos uz valmieru. un visu šo rakstot, man pārņem riebums pret sevi, jo es taču patiesībā mīlu savus vecākus.
un tad es, piemēram, skatos uz savu mammu un redzu, ka viņa nav laimīga. un vai tad tiešām viņa grib man tieši tādu pašu dzīvi?