vakar beidzot zaudēju savu zvaigžņu karu nevainību. es jau gan ilgi turējos pretī, bet tomēr filmu studentam neredzēt zvaigžņu karus ir tas pats kas, ai, nu nezinu, izdomājiet paši.
pēc tam pa TV vēl rādīja Dogtooth, ou mai gād. kāpēc manā galvā nekad neienāk tik izcilas scenārija idejas? varbūt tāpēc, ka jebkas, kas varētu tikt uztverts kā tabu sabiedrībā, automātiski liek zemapziņai pārvilkt svītru pāri, jo nevarēs taču mammai rādīt?