es kaut kur klaiņoju, klaiņoju, klaiņoju... un aizklaiņoju ļoti tālu. un tad es nāku atpakaļ, mēģinu pa to pašu ceļu, bet nevaru vien nobrīnīties, cik tas ceļš ir garš un pa kuru laiku es to visu nogāju. un tad paskatos uz sauli un redzu, ka tā jau gatavojas rietēt. Pārāk ilgi klaiņoju, bet ceļa pirmsākums joprojām nav manāms, un tad man apnīk, un es pat neatceros, kur īsti bija pirmsākums.
Un gribas sākt pa citu ceļu iet, un atrast jaunus ceļus, bet bieži nākas secināt, ka liela daļa ceļu ne ar ko neatšķiras. Tā pati zāle, tās pašas sūnas, tie paši akmeņi, tie paši koki, tikai citi.
eič sī - Post a comment
eič sī (hellcat) wrote on March 31st, 2004 at 05:52 pm
Par mani cibā