Lielisks rīts, lieliska diena. Pagalmā sēdēja divi kaķi, tie paši, kas vienmēr, un man viņus vienmēr gribas nofotografēt vienā noteiktā kompozīcijā, bet ej nu iestāsti kaķim, ka tu negribi, lai viņš brīvi pārvietojas pa kadru. Tas viens sēdēja pie miskastes, kamēr vilku aparātu no somas, viņš ļoti apdomīgi ielīda man vajadzīgajā kadrā. Kamēr štellēju aparātu, viņš tikpat mierīgā gaitā aizlīgojās man aiz muguras. Nospļāvos un izgāju pa vārtiņiem. Vēl bija cerība satikt rižiku, kurš bieži sēž apaļajā mājas lodziņā. This is my lucky day, nodomāju. Rižiks tiek tiešām sēdēja, kur parasti. Lēnām iebridu cauri dubļiem pie viņa. Viņš satrūkās. Lūdzu, neskrien arī tu ārā no kadra. Ar vieglu rokas kustību viņu nomierināju, vismaz viens kadrs izdevies.

Pēc tam divas izstādes. Uz Kozlovski visu laiku gribējās aiziet, aizgāju. Pārlieku daudz emociju neizbaudīju, lai gan divas bildes ierakstīju savā prātā.

Un tad L.Kokle. Vispār tik daudz cilvēku Mākslinieku Savienības namā es nebiju redzējusi, lai gan nevaru spriest, neesmu bieža apmeklētāja. Un tās kundzītes tā uzposušās, ka vai prieks. Tikai tas, ko mēs bieži domājam ar Līgu. Kāpēc tādās izstādēs salasās tādas večiņas, bet nekad ne vecīši. Arī uz teātra izrādēm un citiem pasākumiem. Tādus onkulīšus var redzēt pa retam, Viņi arī nesēž mājīgās kafejnīcās pie kafejas tases. Ja arī veči iet ārpus mājas, tad uz tādiem gadjušņikiem. Bet par tām večiņām tiešām prieks.

Nu tā, tagad pa dzimtenes krogiem. Еще не вечер!