vakar pie manis ienāca darbā viena latviete, ar kuru mēs kopā iepriekš strādājām, un tā mēs tur par šo un par to parunājām. un tad viņa man prasa par manām franču brīvdienām un es arī stāstu, ka mēs parīzē palikām pie paziņas.
-wow, pie paziņas? tev parīzē ir paziņa?
-nu jā
-latviete?
-nē, francūzis
-ārprāts, cik jocīgi, es nekad nevarētu iedomāties, ka kādam parīzē varētu būt paziņas.

un tad es domāju, jā, tāda ir atšķrība starp latviešiem no laukiem un latviešiem no pilsētas. latvieši no laukiem atbrauc uz īriju, apmetas vienā mājā kopā ar citiem latviešiem, nekad netusē ārpus sava latviešu bara, uz visiem citiem, kas nav latvieši, skatās ar aizdomām, un nespēj iedomāties, ka kādam varētu būt paziņas ārpus latviešu bara. (šeit es gribu piebilst, ka būt no laukiem nav galvenais priekšnosacījums, jo tas būtu pārāk brutāli, jūs mani saprotat, es ceru. šeit es runāju par nosacītu izglītības trūkumu, bet izglītības trūkums skan pārāk skarbi.)
un kā šitajā globalizācijas laikmetā var dzīvot nodzīvot bez cilvēku no ārvalstīm iepazīšanas, man nekad nebūs īsti saprotams. es jau neteicu, ka man ir paziņas arī spānijā un portugālē, norvēģijā, zviedrijā un dānijā, štatos un kanādā, ungārijā, marokā, anglijā, igaunijā, nīderlandē, pakistānā, turcijā, polijā un vēl kaut kur citur, un ka tie jau nav nekādi draugi, bet šur tur pa pasauli vazājoties satikti cilvēki, pie kuriem es varētu atrast naktsmājas, ja vajadzētu, vai arī aiziet ar viņiem iedzert tēju vai vīnu, un ja man nav šo cilvēku, tad man ir kaučsērfings un pēc kaučsērfinga man ir vēl vairāk paziņu, bet to viņa nesarastu tāpat kā viņa nesaprot to, kas tas par lisabonas līgumu, par kuru visi tagad runā.

ignorance is bliss.