Un kaut kā parasti mani pārņem vainas sajūta, kad ieraušos mikriņā, apsēžos, bet pēc manis salien simtiem vecenīšu un vecīšu, kuriem sēdvietas nepietiek. Bet nav taču mana vaina, ka viņi lien tur iekšā, es bieži gaidu nākamo, ja redzu, ka netikšu sēdēt. Bet nē, viņiem ir jālien un tad jāpurpina, kāda jaunatne nepieklājīga, ka nedod šamiem vietu. Māmiņ, varbūt tomēr nelien, ja zini, ka nelaidīs tevi sēdēt. Es kājās necelšos, nav jau nekāds tramvajs.