brīžiem cīnos ar vēlmi pārstāt te vispār rakstīt, bet pirms trim dienām pārlasītie ieraksti gadu atpakaļ liek šo domu atmest (bet ja es nepārlasītu, es nemaz neuzzinātu, ka piemēram, kaija pirms pārvēršanās par to, kas tagad ir, vispirms kļuva par eriks). pirms kāda laika mani pārņēma kaut kāda atskārsme par blogošanos vispār, bet es tagad nespēju vairs atcerēties, nu ziniet, tāpat kā tās sajūtas, ka liekas, ka čutj čutj ir izprasta dzīves jēga, iespējams jau kādu citu vielu ietekmē. nu lūk, un tajā atskārsmē man vispār sāka likties smieklīgi, ka man ir vajadzīga ciba.
kenam ir grāmata par blogošanos, būs jāpalūdz, lai atved, jo īrijas laika trūkuma periodā nesanāca izlasīt. lai gan ir ļoti lielas aizdomas, ka, esot šeit, būs vēl mazāk laika izlasīt, jo visu laiku truli jāblenž ekrānā un jāspiež refresh, bet tās jau ir klišejas, jo ne jau es pirmā, ne pēdējā, kas par to raksta.
internets vispār ir grāvis, kurā es visu laiku krītu iekšā, pat skaidrā esot.