Brīvdienās reizes divas nācās manīt jocīgās sievietes, varbūt pat abas reizes tā bija viena un tā pati. Nu tāda, kas runā pati ar sevi vai drīzāk ar apkārtējiem. Pareizāk sakot, ne runā, bet kliedz. Izkliedz savu sāpi uz garāmgājējiem vai varbūt izdauza savu dusmu pret kroga logu, par to, ka dzīve tik netaisnīga un citi tur siltumā sēž. Bet viņas izskatā bija kas tāds, ka gribētos teikt, ka viņa izskatījās daudz jaukāk par mainstream večiņu pelēkā kamzolī, vismaz tai dienā, kad viņa uz apkārtējiem kliedza. Varētu pat sacīt, ka viņas apģērbs balansē uz bomzīguma un stilīguma robežas, bet nē, klaidoņi nevar būt stilīgi.

Svētdienas pēcpusdienā skaidrāk nekā jebkad aptvēru, ka daudzstāvu māju masīvi iedzen mani bezgalīgā izmisumā. Rada sajūtu, ka esmu apmaldījusies un visa pasaule pārvērtusies par māju rindu, cik tālu vien redzams. Drausmīgi betona mūri. Es laikam nonīktu, ja man apkārt nebūtu skaistu lietu.

Un vēl piesmēķētas telpas bez ventilācijas. Mana apzināta uzturēšanās savas piekābības cietumā.