paaugstinātas temperatūras mākonī steidzos uz tramvaju pa Istiklal Caddesi un kaut kā apstājos pie viena hipiju veikala. Murats ar mani runāja gan angliski, gan krieviski, viņš man rādīja visas savas smukākās kleitas. Kad es uzvilku vienu, viņš paņēma manas matu šķipsnas, kas bija izirušas no sprādzes un teica, ka man vajagot sakārtot matus. Kāpēc tev ir izspūruši mati, viņš man teica, bet es saprotu, ir jau vēls. Ko tu šovakar dari?

Bija bez piecpadsmit 12. Es gāju uz viesnīcu izgulēt temperatūru.

Viņš iesēdināja mani mīkstajā krēslā un no pagraba atnesa radiatoru, lai man nebūtu auksti. Mums pienesa tēju un mēs dzērām un runājām.

Man nepatīk turki, Murats teica. Mēs esam mežoņi, arī es. Eiropieši kaut kā māk konfliktus atrisināt ar vārdiem, bet mēs parādām zobus, kā vilki.

Es teicu, ka mans pēdējais tramvajs atiet pēc 15 minūtēm. Tev ir jāiet, viņš atbildēja, es negribu par tevi uztraukties, bet atnāc vēl.

Memnum oldum. Ben de. un tā mēs atvadījāmies.