i'm a mean girl. piedzīvoju vienu no tiem neveiklajiem momentiem, kad izlikos, ka neko nedzirdu. maikijs II, kurš mani drausmīgi tracina, klauvēja pie manas istabas druvīm, bet mani geju draugi bija mani pametuši, es sapratu, ka negribu viņu satikt vienatnē un izlikos par beigtu. es dzirdēju, kā viņš tur aiz durvīm stāvēja un elpoja. man tikmēr uz datora gāja 60 sekunžu jūtuba video, kura skaņa ātri vien beidzās. viņš klauvēja otrreiz, man bija bail pakustēties, lai viņš nedzird, ka esmu istabā. gan jau ka viņš zināja, ka esmu istabā. viņš man atsūtīja sms, ka viņa maisiņš palika mūsu istabā, bet bija jau par vēlu, es pārāk ilgi biju izlikusies, ka manis te nav. gan jau ka pateikšu, ka biju iemigusi.
es vienkārši nespēju viņu vienatnē izturēt, man viņš tik šausmīgi kaitina, ka man nāk vēmiens no domas, ka viņš mani pirms pusgada interesēja. visvairāk man riebjas viņa dabiskā ķermeņa smarža, man riebjas, ka viņš var klepot, neaizklājot muti, vienreiz viņš uzklepoja manam gaļas gabaliņam, kurš bija uzdurts uz dakšas. man riebjas arī tas, ka tad, ja es viņam apsēžos blakus, viņš uzliek savu galvu man uz pleciem, bet es savaldos un esmu pieklājīga. nevaru ciest viņa bezmugurkaulnieka būtību.

lūk, viņš klauvē atkal. es jūtos tik ļauna, bet labāk es esmu ļauna, nekā riskēju tikt ievilkta kaut kādās garlaicīgās sarunās pret pašas gribu, es viņu spēju paciest tikai lielās kompānijās, gan jau ka to maisiņu viņš atstāja speciāli, un ne pirmo reizi, paskatījos - tur iekšā cepumi un banāni, gan jau pārdzīvos.

man ir bail skaļi rakstīt, ja nu viņš izdzird klavieres klaboņu, šitajā viesnīcā nav iespējams noslēpt nevienu skaņu. nevaru saprast, tas ir viņš, vai mans kaimiņš, kurš aiz durvīm elpo.