viens no maniem vakardienas priekiem bija fragmenti no Stīvena Fraja autobiogrāfijas The Sunday Times new review pielikumā, kurā viņš stāsta par savu bezkaislīgo, draudzīgo mīlestību pret Hjū Loriju. un pret cilvēkiem, kuri tādā ievainojamā, atklātā veidā savu dvēseli uz baltiem palagiem spēj izklāt, nebaidoties būt smieklīgi vai pārprasti, pret tiem cilvēkiem man rodas nepārvarama mīlestība.
man liekas, tas ir vienīgais veids, kā turēties pretī visām pasaules klačām un intrigām. tava neievainojamība slēpjas tavas ievainojamības šķietumā.

jā, bet jūs tikai paklausieties, kas tā ir par mīlestību.
It is a matter of extreme good fortune that, handsome as he is, funny and charming and clever as he is, I have never felt an erotic stirring for him. How catastrophic, how painfully embarrassing that would have been, how disastrous for my happiness, his comfort and any future we might have had togerther as comedy collaborators. Instead our instant regard and liking for each other developed into a deep, rich and perfect mutual love that the past 30 years has only strenghtened. The best and wisest man I have ever known, as Watson writes of Holmes. I shall stop before I get all teary and stupid.