eič sī
06 August 2010 @ 01:19 pm
 
principā dzīve īrijā ir šāda. tu ievācies dzīvot rietumu krastā, līcī pie okeāna, tu sapņo par lieliskām vasarām - pludmale, saule, atspirdzinoši kokteiļi vienā rokā, sieviešu žurnāli otrā, dzīve ir lieliska.

pienāk aprīlis/maijs, pirmās karstās dienas, apmēram mēnesi nelīst, tev liekas, ka dzīvē nevar neko vairāk vēlēties, vasara ir sākusies, lavierējot starp darba dienām, tev izdodas 2-3 dienas pavadīt pludmalē, atspirdzinoši kokteiļi vienā rokā, sieviešu žurnāli otrā, dzīve ir brīnišķīga. tu sapņo par lielisko vasaru.

pienāk aprīļa/maija beigas un sāk līt. un līst katru dienu. un ja nelīst, tad tāpat ir auksti. tu lasi par karstuma vilni, kas veļas pāri eiropai, tu lasi cibu par kaķīšiem, kas katru dienu meklē patvērumu uz flīzēm, vannā vai saimnieču mitrajiem palagiem, un tu nevari saprast, kāpēc tas karstuma vilnis nevar pārvelties šejienei pāri.

un tad pienāk viena saulaina diena un tu ej uz darbu un priecājies, ka tev rīt ir atkal brīvs un ārā beidzot spīd saule. un nākamajā rītā tu piecelies, atver aizkarus un saproti, ka varbūt beidzot jāsakārto māja.
 
 
eič sī
06 August 2010 @ 09:17 pm
 
pēc pēdējā ieraksta izdarīšanas, nospļāvos un ieliku tašā savu bikini un dvieli ar domu, ka ja es te labu laiku gaidīšu, es tā arī nekad netikšu pie peldēšanās. aizminos uz pilsētu, kaut kā domāju, braukt, nebraukt uz pludmali, visu laiku līņāja, es tā kā gaidīju, kad pārstās, iegāju vienā veikalā, iegāju otrā. beigās nopirku Topšopā melnas lakādas špiļkas ar zelta ķēdi ap potīti un izdomāju braukt mājās. atpakaļceļā izmirku līdz ādai, nevajadzēja nemaz ar nekādu bikini un pludmali.