es vakar pirmo reizi biju restorānā (libāniešu), kurā viesmīlis, prom ejot, palīdz dāmām uzvilkt virsjakas. restorāns un apkalpošana bij ļoti smalka, taču ēdiens tik ļoti man nepavilka.
šī bija trešā reize, kad es mēģinu sevi iemīlināt libāniešu ēdienā, jo beirūta kaut kā zemapziņā ir iegūlusies starp manām uzturieniesgribuaizbraukt pilsētām, bet atkal nekā (ar to ēdienu, i mean).

tabulē vispār, piemēram, garšoja pēc latvijas vasaras salātiem, kādus visu manu bērnību mamma spieda ēst katru dienu pie kartupeļiem (jo gaļa bija retums), lai uzkrātu vitamīnus ziemai.
lai gan man ir aizdomas, ka tas nebija kaut kāds īstais tabulē, jo tos miežu vai kviešu graudus vai ko viņi tur liek, vispār varēja knapi saskatīt un visa tā masa bija pārsvarā zaļa.

lai dzīvo vulkāns! rīt varu netikt atpakaļ uz īriju.