esmu veiksmīgi atgriezusies no īrijas ziemeļu apceļošanas (nevis ziemeļīrijas). vakar neplānoti uzkāpām eiropas augstākajās jūras klintīs Slieve League. neplānoti tāpēc, ka bijām paredzējuši ar mašīnu uzbraukt līdz pašai augšai, kur paverās skats uz klintīm, bet tur ir tāda maldīšanās pa tiem ceļiem, jo angļu uzrakstu tur vairs nav, viss īriski, beigās atradām, kur novietot mašīnu un sākām iet kājām. ja es zinātu, cik ilgi būs jāiet, es nekad neparakstītos.

katru reizi, kad priekšā ir līkums, tu pie sevis nodomā - nu viss, aiz tā līkuma tagad ir okeāns, bet tur paveras vēl augstāks kalns, un tā kādas 5 reizes, kamēr tu nonāc kalna virsotnē un okeāns joprojām kaut kur tālu, tālu. kad mēs beidzot tikām pašā augšā, kaut kur kreisajā pusē krietni zemāk par mums ieraudzījām stāvvietu ar maziņām mašīnām un mikroskopiskiem cilvēkiem un sapratām, ka mēs patiesībā stāvam pašā klinšu virsotnē, līdz ar to mums nepaveras skats uz klintīm, bet uz pašu okeānu no visaugstākā punkta.

kad mēs tikām atpakaļ līdz mašīnai, mēs izlasījām norādes, ka kāpšana kalnā ieteicama tikai pieredzējušiem kalnā kāpējiem ar speciālu aprīkojumu.

pa ceļam mēs arī satikām tādus profesionālos kalnā kāpējus ar aprīkojumu. viņi bija uzrīkojuši nelielu atpūtas nometni kaut kur pusceļā. uz mūsējo, hello, how are you, are we far from the cliffs, viņi pateica, ka nezinot, jo vēl tik tālu neesot bijuši. a mēs tur tā trallalā, ralallā ar saviem fotoaparātiņiem un bez speciālā kalna kāpēju aprīkojuma pagājām viņiem garām.