viss sākās ar to, ka lidmašīnā pasūtīju pusdienas un desertā atnesa kūciņu, un ne jau kuru katru kūciņu, bet vienu no manām mīļākajām, kuru agrāk, latvijā dzīvojot, tajā maiznīcā uz elizabetes ielas katru dienu nopirku uz darbu ejot. slepeni apēdu un nosolījos nevienam par to neteikt.
tad mājās māsa uz galda uzlika valriekstu un banānu kēksiņus. ārkārtīgi gardi bija, sen nebiju kaut ko tik labu ēdusi. tad bija onkulim dzimšanas diena, vēlāk sekoja māsas vārda diena, tradicionāli ar gardām kūkām. punktu pielika vīnogas, atveda biezpiena tortīti. tad jau es ēdu nekaunoties, savu gavēni atcēlusi. tā nu es šovakar braukšu atpakaļ kā kūku nesamaitāta jaunava un tēlošu, ka nevienu tortes gabaliņu neesmu šo nedēļu ēdusi. bet kā teica manas dārgās, katrai sievietei ir vajadzīgs neliels noslēpums.