vainadziņu mētāšana ozolā apņēma mani ar tādu mīļumu. redzēt puišus, kuri uztraucas, ka viņu meitenes pietiekami drīz nespēs uzmest vaiņagu kokā.

un kāda es esmu muļķe lielākoties uzturoties dažādu ciniķu baros, kuros džeki ironizē un satraucas, ka viņu dārgās ar pirmo reizi iemetīs, ka tik nav drīzumā jāprecas, viss jau pa jokam, tev jau nav jāprec mani.

bet tādu puisi, kurš satraucas, ka tik mīļotā neiemet ar desmito reizi un viņam tik ilgi būs jāgaida, tādu puisi es vēlos sev. ar īstajām vērtībām un mīļumu. bet man ir sačakarēta vērtību sistēma, tāpēc man viss ir savādāk, un es dzīvoju stereotipu pasaulītē, kurā vīrieši izvairās no nopietnām attiecībām, tāpēc ka es pati tajā pasaulītē esmu iepinusies.

bet es zinu, ka es viendien gribu apprecēties, un ne jau tāpēc, ka tā vajag vai pašas precēšanās pēc, bet tāpēc, ka es jutīšu, ka tas viens ir tas cilvēks ar tām vērtībām un mīļumu, ko man vajag sev blakus.
un tagad es, protams, pārspīlēju, es zinu daudzus foršos vīriešus, tieši tādus, no kuru vidus es viendien gribētu sev vīru, un viņi ir labi draugi ar savām jaukajām draudzenēm. un viņu draudzenes nemaz nav līdzīgas man.