cīnos ar vēlmi ierakstīt "Laimīgie cibā neraksta" vai kaut ko tamlīdzīgu un pati pazust uz savu laimības laiku līdz brīdim, kad būšu kaut kur tā starp jā un nē, bet zinu, ka nespēšu noturēties pretī kaut kādai ziņkārībai un tad būs jātaisnojas kaut vai sevis priekšā, ka es šeit esmu tikai tāpēc, ka esmu ziņkārīga būtne. bet kopumā ciba man uzdzen skumjas, un ne jau jūsu dēļ, pat pašai sevis dēļ, jo
a) tik daudz laika nelietderīgi izlietots
b) tik daudz iekšēju pārdzīvojumu, ka zudusi rakstītspēja
un kaut vai tas, ka es šobrīd te sēžu vienā krūšturī un neesmu spējusi pat kārtīgi apģērbties un virtuvē man jau pusstundu atdziest tēja, ir zīme, ka tā vairs nevar, sevis pašas labā.
es labāk aizmīšos līdz hesam vai līdz klanģukalnam, varbūt pat līdz doles salai. jā.