ja es katru dienu te seedeetu, tad mani ieraksti katru dienu mainiitos robezhaas "ieniistu darbu, miilu darbu". shodien ieniistu, nosalusi liidz kaulam bez jebkaadiem panaakumiem, izjuutot visu apkaarteejo spiedienu you must be a fucking example to everyone, man atkal gribas siltu ofisa darbu, noteikti ka aatri apniktu, noteikti, noteikti, jaapienjem leemums, nu nekas, noteikti ka riit atkal satikshu tos burviigos cilveekus, kas liks visu paardomaat, veel tikai meenesis liidz siltajaam zemeem, veel tikai meenesis jaaiztur, peec briivdienaam viss liksies savaadaak.

dazhreiz gribas atbraukt atpakalj, bet man tik tieshaam nav ne jausmas, ko es dariitu, es negribu taa kaa bija peedeejos divus gadus, pirms es aizbraucu, goda vaards, negribu, tie bija pretiigaakie 2 gadi manaa muuzhaam nee, nu vispaar es samelojos, pretiigaakie bija pusaudzu gadi, beerni ir nezheeliigi, juus jau zinaat, katru dienu par apsmieklu objektu, uztraukties, ka tik gunaars no vecaakaas klases atkal skolas eedniicaa nepiesienas, ka tik atkal kaads neaiztiek un neizsmej, nee, tas viss ir garaam, bet peedeejie 2 gadi pirms aizbraukshanas neapshaubaami bija tie garlaiciigaakie, jo tajos pusaudzhu gados vismaz garlaiciigi nebija, katru dienu bija par ko uztraukties.
tagad es gan vairs par taadaam lietaam neuztraucos, uztraukties vispaar nav jeegas, ne par liekajiem kilogramiem, ne darba zaudeeshanu, ne citiem suudiem, shobriid esmu paaraak infantiila, pie velna, vispaar es vairs neatceros, ko noziimee vaards infantiils.