pēc tās smadzeņu skalojamās grāmatas lasīšanas es tomēr saprotu, ka neesmu galīgi šķērsām saprogrammēta, varbūt man vienīgi nedaudz ir manāma kreisās rokas disfunkcija, tāpēc gramstās, kur vajag un kur nevajag, un pēcāk nedaudz sačakarē visu pārējo organismu.
pašlaik gan vairāk izskatās, ka ja ūdens celī man nav, tad es mēģinu sameklēt kaut ko no tā, kas man ir, lai savas lielās pašmīlas dēļ jau laikus sāktu ārstēties. un vai tad man jājūtas vainīgai, ka esmu pašapmierināta un brīžiem pašpietiekama? nē, nav jājūtas.