ja varētu norobežoties no tā "lūdzu, nedari man kaunu", "padomā taču, ko citi teiks", ne jau ieslīgt pilnīgā anarhijā, bet dzīvot pilnīgā saskaņā tikai un vienīgi ar sevi. tu jau teiksi, ka tā arī jādzīvo, ka citādāk nemaz nevar. bet es nevaru, pārāk ciešas saites, žņaudz mani nost un smacē.

zini, es izstāstīju viņiem par dāvanu un pretī saņēmu tādu nelielu sašutumu un neizpratni, nu kura kārtīga meitene gan tā rīkosies. bet es tak nekad neesmu apgalvojusi, ka cenšos radīt kārtīgās meitenes tēlu. un ko par to teiks radi, un ko par to teiks kaimiņi un ko par to teiks paziņas. sabiedrības modrā acs tevi vēro nepagurusi, atceries to, meit.

lai jau vēro, pat ja es nevaru izbēgt no visur sabāztajām kamerām, kas fiksē manas kustības un pārvietošanos noteiktā shēmā, lai jau skatās, lai skatās, lai domā, ko grib.

manai dzīvei author not mentioned,
tas ir meksikāņu seriāls
līdz laimīgām beigām vēl tālu, es esmu galvenajā lomā, tātad laikam jau labais varonis marija, lasīt ar uzsvaru uz i.

labā austiņa man raustās un es tai līdzi raustos, viņa skan man tikai noteiktā pozā, tāpēc es sēžu sastingusi ar skatienu uz kreiso pusi un šķielēju ar vienu aci ekrānā, galvu baidos kustināt. nu vjso, palūrēju ar abām acīm, pārstāja skanēt, ā nē, atkal atsāka, iemācīšos eleganti šaudīt acis uz visām pusēm un uz galvas varētu turēt grāmatas. tētis man vienmēr mācīja, ka īstas dāmas dejojot nekratās, bet viņu galvas vienmēr paliek vienā līmenī, kamēr ķermenis slīd pa deju zāli. ja es šitā turpināšu sēdēt ar degunu pa kreisi, tad kļūšu par šķībaci, kura māk galvu turēt vienā līmenī, tad varēs ar mani dejot, piemēram, tango, tikai uz kreiso pusi, jo uz labo galva negriezīsies.