uzvārīju zupiņu ar pesteļiem, gribēju pieburt viņu uz mūžīgiem laikiem, vai vismaz uz tik ilgu, kamēr man neapnīk, atnāc ieēd, dārgais, siltu zupiņu, tev paliks labāk. neesmu izsalcis, viņš teica un aizgāja.

sargi mani no japijiem, kuri dzīvo ar pārliecību, ka pieaugušo dzīvē draugiem laika vairs neatliek. vai arī neļauj man pieaugt, ja viņiem tomēr ir taisnība.

vēl nedaudz spēka vajadzētu, citādi kājas par vārgu, lai pieceltos un neklausītos garus monologus par to, cikos kāds ceļas, cikos mazgā zobus, cikos izdzer trīs tases kafijas, lai acis būtu tādas (nu tādas izvalbītas laikam), cikos savāc savus darba materiālus, cikos ierodas darbā, cikos piedalās sanāksmēs, cikos pārspriež modes tendences, cikos dodas uz skolu, cikos ieskrien bārā paēst vakariņas, cikos brauc ar savu mīļoto uz mājām, lai tā būtu vienīgā reize visas dienas garumā, kad abiem sanāktu parunāties, cikos izdzer trīs tases kafijas, cikos turpina mājās darīt darba lietas, cikos lasa obligāto literatūru, cikos iet gulēt, cikos ceļas, mazgā zobus izdzer trīs kafijas tases...