tie mūždien otrie izaug par tādiem nedaudz skaudīgiem cilvēkiem, jo kuram otrajam gan negribas būt pirmajam. nav nekādas otrās vai trešās vietas. ir tikai pirmā un pārējie ir zaudējuši. es visu dzīvi dzīvoju kā otrā, es gandrīz vienmēr esmu dzīvi zaudējusi. būt par otro ir vissmagāk, tas iegruzī, ja esi bez piecām minūtēm zaudējušais uzvarētājs vai uzvarējušais zaudētājs. zūd pārliecība.

šodien laikam neiestāsies diena.
tāpat kā filmā niceland - ej prom no šīs vietas, šeit pat nelec saule.
ņimogu stojatj, pesņi ļeņinu pojut

no astoņiem līdz vieniem esmu izdarījusi tikai vienas stundas darbu, man ir kauns tēlot muļķi un cītīgi strādājošo darbinieku un tad dažreiz tā iet mājās tikai tad, kad citi aiziet, lai nedomā, ka es nestrādāju. visu atlieku, atlieku, daru pēdējā mirklī, tad radu pārstrādājušā cilvēka tēlu, es nesaparotu, kāpēc vienmēr visās vietās, kurās es strādāju, es radu iespaidu par drausmīgi cītīgu strādnieku arī tad, ja nav īsti ko darīt.
nē, nu es jau nesūdzos, jāiziet ārā, lai nepamana, ka es te tāpat neko prātīgu nedaru.