nevarēju aizmigt, tik līdz kā laidos snaudā, tā iekrakšķējās logs un radīja sajūtu, ka tūlīt tūlīt vējš atraus to vaļā. ķermenim pārskrien triceklis, kad tevi iztraucē tajā pusmiega stadijā. un tā kādu stundu vakarā un kādu pusstundu no rīta.
kamēr liku aizkarus, sapūta man muguru, tas logs gluži kā glazūrētās lampas tajā laukumā, ar piecām sešām krāsas kārtām, aiztaisīt vairs lāgā nav iespējams. tad nu cīnies ar vēju bezjēdzīgi, kurš uz kuru pusi vairāk aizspiedīs logu. man vairāk spēka, viņam vairāk laika. visu nakti stāvēt pie loga būtu bezjēdzīgi.

izdomāju jaunu spēli.

ieņemt pozīciju aiz kāda ejoša cilvēka, kuram pie apavu zolēm līp sniegs, kas tādā smukā trajektorijā pie katra soļa tiek mests uz atpakaļu. iztēloties var kā tādu trīsdimensionālu datorgrafiku. švik švik švik, pirmo līmeni beidz tas, kas izvairījies no visām zoļu mestajām sniega bumbām.

otrajā līmenī vajadzēs izvairīties no spolējošām mašīnām. vispirms patrenējieties pirmajā līmenī.