rāpoju pa istabu ar mērlenti rokās, mēģināju tik aiz skapjiem, kaut ko bīdīt malā, lāgā neizdevās, izmantoju striķi, lipināju skoču pie sienām, novilku līnijas, līdu uz galdiem, aiz skapja joprojām tikt neizdevās.
mēģināju saprast, par ko es vidusskolas ģeometrijas eksāmenā dabūju tik labu atzīmi, ka ne velna neatceros. man istaba ir neregulāras formas trapece, laikam nevienādmalu tas saucās, a moš arī ne trapece, trapecēm laikam bija paralēlas divas malas, es pat nezinu, vai manai istabai tā ir.
tātad vajag aprēķināt leņkus istabas stūriem, bet es pat netieku pie vienas istabas sienas klāt. tā, vēl vajag diagonāles, nu kāpēc man ir tik neregulāras formas istaba?

un kad kādu stundu esmu pavadījusi domājot, kā varēja aprēķināt leņķi trīsstūrim, ja zināmas trīs malas, nonāku pie secinājuma, ka man tas tāpat neko nedos, jo man nav sinusu, kosinusu tabulas. toties esmu atsaukusi atmiņā formulu!

viņš iemieso manas alkas pēc kaut kā nenoteikta.
viņam ir skaidra viena lieta - viņš nekad vairs negrib atgriezties amerikā, un ja viss būs tā, kā viņš vēlas, tad viņš paliks austrum-vai-centrāl-eiropā. audzis bagātā ģimenē, tagad pārtiek no gandrīz vai no maizes, viņš izvairās no galvaspilsētām, jo tikai citur dzīvo īstie cilvēki. pārtiek no cilvēku žēlastības un niecīgām summām, ko nopelna privātstundās.
mani tikai interesē, cik ilgi ir iespējams tā dzīvot un vai es viņa vietā nesalūztu?