neskatoties uz to, ka parasti esmu vienkārši aita iekš lielā aitu bara, vakar jutos kā sieviete-monstrs, skrēju, skrēju, skrēju, visu dienu kaut kur skrēju, visu dienu kaut kur nedaudz kavēju, bet tomēr visu paspēju. priekšā gadījās visādi šķēršļi, bet es tik un tā visu paveicu.
tam bonusā es veikalā iegriezu sev pirkstā ar nazi, visu ceļu līdz kursiem pirksts pludoja, vēlāk atstājot sārtas švīkas uz papīra, kuras iejaucās kompozīcijā, radot uzbrūkošu iespaidu. nu labi, pārspīlēju, bet nebūtu taču interesanti teikt, ka iecirtu mazu brūcīti pirkstā, kas asiņoja tikai 5 minūtes.
protams, vēl kā kamielis stiepu sev līdzi miljoniem lietu, kuras man dienas laikā tā arī nesavajadzējās, un sapratu, cik ļoti man nepatīk auduma maisiņa pieskāriens plaukstai, tāda auduma maisiņa, kas ir piebāzts līdz malām un rīvējas iekšā manā ādā.

un šodien varētu būt līdzīgi. neviens neļauj man atpūsties, jau veselu nedēļu nav nekādas atpūtas. rīt gulēšu līdz diviem.

pirms gadiem 2 es noteikt nebūtu domājusi, ka maksāšu 30 latus par koncertu, nu labi, pirms nedēļas arī ne, bet nafig maksāt 25 ls par iespēju stāvēt kaut kur pūļa aizmugurē. jā, bet galu galā rem ir viena no tām grupām, par kurām es esmu domājusi, ka man viņus ir jāredz, pirms viņi paspēj nomirt, jo viņi kaut kā vienmēr nelaikā nomirst, un m.staips pat izskatās krietni novecojis, tāpēc jau kaut kur pirms gada es domāju, ka gribu redzēt dzīvē, cik erotiski viņš gorās.