es kodīju savu apakšlūpu, lai neļautu vaļu asarām, tāpat īsti nesanāca. laikam vēl neesmu iemācījusies nekautrēties publiski raudāt. tāpat jau es aizgāju tikai uz pašām beigām, ja būtu ieradusies ātrāk, noteikti mājās aizietu melnām strīpām uz vaigiem.
bet es sajutos tik laimīga, man vairāk neko arī nevajag.

visjaukākais darba dienas brīdis ir pusdienlaiks.
var sacept kotletītes pašai pēc savas gaumes, var nospeķotiem pirkstiem turēt rokā grāmatu, kamēr otra roka maisa rīsus katlā, var uzlikt mūziku un nedaudz uzdejot, var ielīst ar visu šķīvi gultā, pēc tam var 10 minūtes pavaļāties, var izlasīt vēl vienu nodaļu, un tad vēl vienu. un tad secināt, ka darbā jau tāpat neviens nenovēro citus tik ļoti, kā tu pats sevi novēro. līdz ar to var izlasīt vēl vienu nodaļu, tās 5-10 minūtes neviens tāpat neievēros. un pa ceļam vēl ieiet kādā apģērbu veikalā, ja reiz tās 5 minūtes neviens neievēroja, tad arī šīs papildus neievēros. un tagad var atkal pastrādāt, skata pēc.