sēdēju pie atvērta loga kādu stundu, kājas uz palodzes un centos piefiksēt to skatu brīdī, kad debesis kļūst par ļoti tumši zilām. debesis vakaros vienmēr ir ļoti skaistās krāsās, un es zinu, ka es mūžīgi tā nevarēšu sēdēt tajā krēslā un raudzīties, kā viss satumst. tad neko vairāk nevajag, gribas noglabāt skatu kādā atmiņu plauktā.

melni koki, melni mazi tornīši un melni vējrāži, un viesnīca latvija - vienīgais stāvs, kas mirgo gaišs uz tumšā fona. redzēju, kā pa jumtu kāds staigā, kā mazas skudras pārvietojās cilvēki tur tālumā.

bet es varēšu sēdēt citos krēslos un raudzīties citās debesīs, kurās iezīmēsies citas formas, bet šo skatu es jo īpaši gribu ieglabāt atmiņās. man ir nedaudz bail un nedaudz savādi, ja nu es nākotnē vairs nelūkošos Rīgas debesīs.

un tagad, kad viņi labo ceļus, tas brauciens mikriņā uz vecāku mājām atgādina amerikāņu kalniņus, bet brīžiem ir vēl trakāk, tad tu tiec atsista ar galvu pret busiņa griestiem, tad tiec ielecināta blakussēdošo klēpī. jautri bez gala...