mēs četras mazas meitenes sēdējām Cīrulīšu istabā un spēlējām durakus. bija pavisam draņķīgs pavasaris un ārā gāza lietus, bet uz balkona pa to laiku bija atlīduši trīs puiši, laikam no jelgavas. es viņus pamanīju, jo sāku tirināties pa istabu baltajā pončo, spoguļodamās logu stiklos.
Lūriķi.
To vienu sauca Raivis, un, viņu iedomājoties, manā iztēlē uzpeld ķieģelis. Nevar būt, ka es Raivi nositu ar ķieģeli.