eič sī
26 May 2004 @ 03:11 pm
sena draudzene  
viss jau būtu labi, es viņu labprāt satiktu biežāk, tikai man ļoti jāsaņemas, lai piespiestu sevi ar viņu atrasties sabiedriskās vietās. tad mani pārņem tā vispasaulīgā kauna sajūta, jo viņa runā par skaļu un viņa runā par pārāk intīmām lietām un viņa uzdod riktīgi apstulbinošus jautājumus, ka tu ar šausmās raugies apkārt, vai tuvumā neganās kāds pazīstamais.
Tas ir liels stress braukt kopā ar viņu sabiedriskajā transportā. Uz ielas jau katrs dzird tikai vienu frāzi, bet transportā dzird visu sarunu no sākuma līdz galam. Un tad jūtos tā, ka man jābūt gatavai pēkšņi novirzīt viņu no tēmas.

Bet divatā tas ir pilnīgi savādāk, tad atkal ir ļoti normāli, nav vairs nekāda kauna, nekā riebīga vairs nav, var vienkārši sēdēt un baudīt savstarpējo sarunu. Un viņa ir ļoti labs klausītājs. Es vakar sapratu, ka neesmu satikusi labāku klausītāju par viņu.
 
 
eič sī
26 May 2004 @ 04:44 pm
 
jūs izģērbāt mani kailu
un palaidāt iet pa to ceļu, pa kuru daudzi ir gājuši, krituši, cēlušies,
gājuši, krituši, cēlušies,
gājuši, krituši, cēlušies,
gājuši...

un neprasiet man, ko es domāju
man nav vairāk ka seši gadi
un es nezinu, ko jūs gribat dzirdēt, kad jautājat,
ko es tagad jūtu,
jo es jūtu tikai to, ka man ir aukti
pamēģiniet paši iet kaili pa vēja sapūstu ceļu

un atdodiet manas drēbes
man ir apnicis iet pa vienu un to pašu ceļu.