Es vispār nesaprotu, ko es šeit šobrīd daru, tai pašā laikā izjūtu kaut kādu īpašu baudu, ka varu ietusēt šeit tik vēlu. Jo parasti… parasti, ē, parasti, atvainojiet, ieklemmējos, parasti es šitajā stundā jau guļu. Uz savām neīstajām mājām neaizbraucu, vot dura, tagad man rīt vajadzēs celties pussešos. Un vēl te ir ļoti auksti, ja jūs domājat, ka jums ir auksti, tad jums ne nieka nav auksti, man tik un tā ir aukstāks. Jā, nesaprotu, kāpēc rakstu arī šādu bezsakaru, un nesaprotu, kāpēc man vajadzēja te palikt, jo es taču krītu saviem vecākiem uz nerviem, jo neviens taču nevar gulēt šitajā ārprātā, ja es klabinu taustiņus. Tāpēc ar labunakti, es ceru kādu nakti te pavērot, ko jūs darāt, bet šī laikam nebūs īstā nakts.

sēž tantiņa Vērmanītī un spēlē akordeonu, bet blakus viņai Otard konjaka kastīte ziedojumiem. Nu skaista jau tā Rīga rīta agrumā.

vai nav nožēlojami, ka lielākā daļa dzīves paiet darbā. Un tā dzīves daļa pirms darba perioda paiet, lai sagatavotos darbam, un tā daļa pēc darba perioda varbūt nemaz nepienāk.

ko lai es tādu izdomāju, lai man tā dzīve tā nepaietu?