Sapnis bija kara priekšvēstnesis. Tur, kur ir autoosta, tur notika kaut kāds mītiņš, dzelzceļa uzbēruma pusē bija uzcelta augsta siena ar balkonu, un uz tā balkona stāvēja kaut kādi bruņoti valdības vīri. Visa autoosta bija pilna ar cilvēkiem, kas sanākuši klausīties, lielākā daļa bija opozicionāri. Visi zināja, ka sāksies karš, tagad šķiet, ka laikam jau pilsoņu, jo nav īstas skaidrības, ar ko Latvija taisītos karot. Bet nē, tad tomēr bija globālāk, jo es visu laiku domāju, par kādiem līdzekļiem lai tieku ārā no Eiropas.

Un kad mītiņš beidzās, viens vīrs sāka šaut, uz manu pusi, bet es paspēju aizmukt aiz sienas. Man bija skaidrs, ka nu jau no kara vairs neizbēgt, ja reiz kāds prieka pēc šauj uz iedzīvotājiem. Un tad es to pašu šāvēju satiku autoostas iekštelpās, un viņš man smaidīdams piedāvāja klinģeri. Es neēdīšu, zinu jau, ka saindēts.

es nesen atklāju, ka mani ļoti tracina grāmatas, kurās sievietes ir attēlotas dumjas (tikai un vienīgi pēc maniem subjektīvajiem kritērijiem). sākumā pat īsti neapjēdzu, kas ir tieši tas kaitinošais, kamēr sāku saprast, ka es tā noteikti nerīkotos dotajās situācijās. un tad pirmā doma ir, ka autoram/autorei nav nekādas sajēgas par to, kā tās sievietes patiesībā rīkotos.

Bet palūkojies apkārt, mīļā meitene, ir pilns ar tādām stulbām sievietēm, tiesa, pēc tevis pašas kritērijiem. un nomierinies. autori tik tiešām parāda dzīves realitāti caur tev neizprotamu cilvēku prizmu. un aptver arī to, ka tu pati tiem citiem liecies stulba pēc viņu subjektīvajiem kritērijiem. alles!