Nedaudz pēc deviņiem atvēru acis un nodomāju, tā saule tik spilgta spīd taisni sejā. Laikam jau krietni pāri divpadsmitiem. Reti kad ceļos brīvdienās tik agri.

Iekārtojos saules apspīdētajā klubkrēslā ar grāmatu klēpī, atvēru līdz galam logu un izkarināju savas kailās kājas pāri palodzēm, un dzēru piparmētru tēju.

Tur bija viena tāda kaija, viņa vienmēr nolaidās uz vienas un tās pašas palodzes. Es tikai gribu zināt, kāpēc ne uz manējās. Es nemanīju kā pagāja stundas. Brīžiem svārstījos starp nu-jau-pietiks-lasīt-jābrauc-mājās un vēl-viena-nodaļa-neko-nemainīs. Tā pagāja septiņas stundas, logs jau bija kādu laiku ciet, saulīte sildīja mājas citu sienu un manu krēslu vairs neaplaimoja.

Tam visam pa vidu man ienāca prātā ideja gleznai ar nosaukumu Tēja. To tad es varētu veltīt teejai, bet tā kā no manis mākslinieks nesanāks, tad tā arī paliks tikai manā galvā. Tā lūk.