Rīgā pirms astoņiem ir pārāk skaisti, lai tajā laikā sapnotu priekšpriekšpēdējos sapņus.
Vislabāk man patīk tā rosība pie mazajiem veikaliem, kur spēcīgi vīrieši staipa maizes kastes un piena pakas ar tādu sapņainu smaidu sejā. Viņi katru rītu smaida, laikam tāpēc, ka priecājas redzēt smukās pārdevējas.
Un dažkārt pie veikala ārpusē sakrautas stāv jogurta kastes, ka man garāmejot gribas kādu paķert. Es vienreiz apēdu maizīti nesamaksājusi, sen jau, bija ap 5.00, un strādnieki atveda svaigas bulciņas un tāpat atstāja, bet mēs divi palikušie sēdējām turpat blakus. ņevinavataja ja, man to bulciņu iedeva, ar savu roku neņēmu no tās bulciņu kastes.