Mēs tirgojamies viens ar otru, pārdodam sevi, lai iegūtu kaut ko savam sirds mieram. Es sēdēju vakar un gaidīju, ilgi, ilgi gaidīju, kad atnāks mans ciemiņš, un sajutos stulbi, it kā man to visu vajadzētu. Varētu iztikt pilnīgi bez. Varētu palikt bez cilvēkiem apkārt, ja viņiem mani nevajag, kāpēc man censties.
Tomēr jutos ļoti vajadzīga, kad gatavoju vakariņas, ar lielu iedvesmu. ziniet, sanāca ļoti garšīgi, daudz garšīgāk nekā tad, kad gatavoju tikai priekš sevis. Un tad domāju, vai es necenšos sevi pārdot, izlielīt savas spējas, redz, cik es labi tos dārzenīšus ar vistu esmu sataisījusi. Tā sakot, tāda apmaiņa: es tev vakariņas, bet tu tāpēc atnāc pie manis, man vienkārši gribas parunāties, papļāpāt par lietām, zini, ļoti sen neesam tā pļāpājuši.
Ap 21.30 es kļuvu nedaudz nikna, jau divas stundas gaidot lasīju grāmatu. Sāku domāt, ka varbūt tam otram tas mans apciemojums ir par apgrūtinājumu, ja jau nenāk. Bet viņš atnāca ar 3 stundu nokavēšanos un manas dusmas pagaisa kā nebijušas. Tas nekas, ka ap 22.00 es gribēju iet gulēt. Tas nekas. Man atkal kļuva tik labi, ka man ir par ko parūpēties. Es negribu gausties, bet man laikam tomēr ir nedaudz vientuļi, jo nav par ko rūpēties, ziniet, ēst gatavot diviem ir daudz aizraujošāk, jo tikai sev to bieži ir slinkums darīt.
Tam visam piedevām 5 minūtes pēc drauga ierašanās izsita korķus. Atkal bez elektrības, es jau sabijos. Un es tā priecājos, ka tieši tad nebiju viena, jo man tomēr nedaudz bail tā kā vienai sēdēt tajā drēgnajā dzīvoklī, kur zem gultām noteikti dzīvo mošķi. Bet es nebiju viena un bija pat jautri. Tā elektrība, ziniet, viņa pazuda un parādījās, tā kādas reizes piecas. Bet vakariņas mēs ēdām sveču gaismā. Romaņtika.
Un man nebija žēl, ka mēs 3 stundas pļāpājām, lai gan sen jau bija laiks gulēt. Un vēl pie durvīm, mēs nevarējām beigt pļāpāt. Par šo un to. Un visu laiku atradās kaut kas tāds, ko vēl nebijām paspējuši izrunāt. Vienā pusē durvīm, un tad otrā pusē durvīm. Tā iet, kad pusgadu neredzi senus draugus.
Tomēr jutos ļoti vajadzīga, kad gatavoju vakariņas, ar lielu iedvesmu. ziniet, sanāca ļoti garšīgi, daudz garšīgāk nekā tad, kad gatavoju tikai priekš sevis. Un tad domāju, vai es necenšos sevi pārdot, izlielīt savas spējas, redz, cik es labi tos dārzenīšus ar vistu esmu sataisījusi. Tā sakot, tāda apmaiņa: es tev vakariņas, bet tu tāpēc atnāc pie manis, man vienkārši gribas parunāties, papļāpāt par lietām, zini, ļoti sen neesam tā pļāpājuši.
Ap 21.30 es kļuvu nedaudz nikna, jau divas stundas gaidot lasīju grāmatu. Sāku domāt, ka varbūt tam otram tas mans apciemojums ir par apgrūtinājumu, ja jau nenāk. Bet viņš atnāca ar 3 stundu nokavēšanos un manas dusmas pagaisa kā nebijušas. Tas nekas, ka ap 22.00 es gribēju iet gulēt. Tas nekas. Man atkal kļuva tik labi, ka man ir par ko parūpēties. Es negribu gausties, bet man laikam tomēr ir nedaudz vientuļi, jo nav par ko rūpēties, ziniet, ēst gatavot diviem ir daudz aizraujošāk, jo tikai sev to bieži ir slinkums darīt.
Tam visam piedevām 5 minūtes pēc drauga ierašanās izsita korķus. Atkal bez elektrības, es jau sabijos. Un es tā priecājos, ka tieši tad nebiju viena, jo man tomēr nedaudz bail tā kā vienai sēdēt tajā drēgnajā dzīvoklī, kur zem gultām noteikti dzīvo mošķi. Bet es nebiju viena un bija pat jautri. Tā elektrība, ziniet, viņa pazuda un parādījās, tā kādas reizes piecas. Bet vakariņas mēs ēdām sveču gaismā. Romaņtika.
Un man nebija žēl, ka mēs 3 stundas pļāpājām, lai gan sen jau bija laiks gulēt. Un vēl pie durvīm, mēs nevarējām beigt pļāpāt. Par šo un to. Un visu laiku atradās kaut kas tāds, ko vēl nebijām paspējuši izrunāt. Vienā pusē durvīm, un tad otrā pusē durvīm. Tā iet, kad pusgadu neredzi senus draugus.
Current Mood: ļoti jauks
3 comments | Leave a comment