diezgan nepieņemami ir gruzīties sabiedrībā, bet šodien es gribu gruzīties. man atkal rodas kaut kāds riebums pret internetsabiedrību, man šķiet, ka ciba bija pirmā vieta, kur es to riebumu pārvarēju, nu jau atkal ir klāt.

un vakar es kā Marija sēdēju pie sava vecā onkuļa, ar kuru pārspriedām fotografēšanas iemaņas un to, kāpēc man tik ļoti trīc rokas, kamēr mana māsa Magdalēna Marta slaucīja viņa istabas grīdu. un es jutos viņam daudz noderīgāka un viņu vairāk iepriecināju, nekā tajā gadījumā, ja būtu metusies palīgā māsai un mātei kārtot viņa māju un gatavot pusdienas.

nu lūk, šodien visi arī mani atraida. gribējās jau teikt, slikta karma, bet es tādām lietām neticu. drīz sākšu smieties. histēriski.