Šodien varētu dejot uz ielām un dziedāt Rīgai mīlas dziesmas. Iekšā tāds pacilājums, un es nevaru to neuzrakstīt. Šodien gribas dzīvot kādā mūziklā, iet pa ielu un dziedāt un dejot, gribas lai garāmgājēji zinātu pareizos soļu un dejotu līdzi. Lai strādnieki zinātu dziesmu vārdus un piedziedātu manas dziesmas fonā. Lai viesnīcas šveicars izlaistu ar mani kādu riņķa danci. Lai visiem pretimnācēji nerauktu pieres, kad smaidot tiem dziedātu ausīs, kad skraidītu apkārt kā apreibusi muša. Gribas ielēkt braucošā tramvajā, gribas griezties ap stabiem, gribas atrasties nebeidzamā kustībā. Neizjauciet manu prieku, bet dejojiet šodien man līdzi un noturiet meldiņu pareizajā toņkārtā!

Man septiņi biezpieni karājas kaklā, teica puika, uzrāpies kokā. Savdabīgs skatījums uz lietām, nodomāju es.