šodien es varētu arī apprecēties. un vakar arī varēju un aizvakar. un jo vairāk domāju, jo vairāk gribas precēties, bet kas man tādu prieku dos. kā lai sagrābj ciet kaut ko tādu pusreālu, nereālu? un es negribu to norakstīt uz pavasari, vēlme pēc precētas sievas statusa taču nevar būt atkarīga no gadalaikiem... man vienkārši šobrīd ir īstā sajūta.

man netīk skaust, bet tas nav aiz ļauna. man vienkārši arī tā dažkārt gribētos.
Šodien pamanīju Ievas Puķes grāmatu par ceļojumiem Austrālijā. Un es gribētu būt viņas ādā. Kaut kad pirms 2-3 mēnešiem lasīju Unā interviju ar viņu un domāju - cik līdzīgs cilvēks man, savās sajūtās un pasaules uztverē. Un tad visi tie viņas ceļojumi! Kāpēc es tā nevaru? Es varētu, ja gribētu, bet laikam tomēr pietiekami negribu, vai arī izjūtu tādu atbildības sajūtu pret apkārtējiem, liekas, nedrīkst tā visu pamest, tā nav pareizi, jo citiem sāpēs.
Iespējams, es vislaimīgākā būtu, ja dzīvotu tā kā Ieva. Tikai es, protams, nezinu, cik laimīga ir viņa.