Sāku rakstīt par to, cik ļoti gaidu pārbraucam mājās māsu un viņa tieši kā ienāca pa durvīm. Man tikai nedaudz žēl, ka redzu viņu aptuveni reizi mēnesī uz 2-3 dienām. Ja tā padomā, nevienam pašam cilvēkam nav man tik izprotama domāšana. Bērnībā mēs sapratāmies no pusvārda un dzīvojāmies pa sev vien saprotamu pasauli. Bet tagad mēs ikdienā gandrīz nekontaktējamies. Tomēr man ir milzīgs prieks viņu atkal redzēt.

Pārsmieties var, māsa izvilka no kaut kurienes mūsu bērnībā ierakstīto kaseti, kurā mēs skaitījām dzejoļus un dziedājām dziesmiņas.

Mana tēvzeme (lasīt visus vārdus ar šauro e) ir mana tēēēta zeme
Es esmu brrrrrrūnā lācīša tētis
Lācītis naktī bij aizmuci… azbēdzis
Mežā šorrrrīt lacītis man teica:
Tēēēti, cik saldas ave avetes avenes tēee, tēēēv, teee teeeeeeeee tēvzeme.