Braucam ar vecajiem odnoklsņikiem uz kapiem. Gribējām pa ceļam nolikt sveces bojāgājušajam klasesbiedram. Diena kolosāla, kapu kopiņas apsniegušas un tad nu sākas problēmas. Starp labi ja 50 kapiem nespējam saprast, kurš ir īstais. Meitene, kas nebija bērēs, dīvainā izbrīnā uz mums raugās un nesaprot, kā var tik mazā teritorijā kaut ko sajaukt. Man šķiet, ka visi koki ir pārbīdījušies, puišiem šķiet, ka reljefs nav riktīgs, bez maz vai vējš pārpūtis uzkalniņus citā vietā. Izbradājam konkrētu laukumu 5 metru diametrā, beigās izsecinām, ka esam atklājuši īsto kapuvietu. Bēru vainagi vēl nav novākti. Kādam šķiet, ka uz sēru lentes pavīd uzraksts – Eināram mūžībā aizejot. Nopurinām lentei sniegu un pēc sekundes klusuma smejamies. Arī Einārs smietos ar mums.
Vectētiņam mūžībā aizejot