Peedeejaa laikaa pastiprinaati izjuutu to, kaa citi zog manu laiku, ja ne zog, tad vismaz meegjina to dariit. Un es juutos bezspeeciiga un bezpaliidziiga savas tolerances deelj... Tik shausmiigi. Seezhu pie radiem un visu laiku praatoju: nafig es te atbraucu, man nav vinjiem ko teikt. Tikai un vieniigi pienaakums, visdriizaak, lai nesaruugtinaatu vecaakus, jo negribas bezjeedziigi striideeties un censties pieraadiit savu taisniibu.

Mani mīļie, mani radi un ciemiņi,
Ko jūs ar mani darāt!
Kaut kaa taa rakstiija Belshevica un ja es atcereetos visu dzejoli, tad ierakstiitu, jo juutos tieshi taapat. Bet es no galvas neatceros. Tik saakumaa bija par to, ka cilveekam pieder tik tie briizhi, kad vinjsh paliek viens.
Un man traucee tie draugi, kuriem nav nekaa svariiga, ko teikt, bet vinji grib ar mani papljaapaat. Bet es negribu vinjus aizvainot. Bet ja Tu, tieshi Tu sho pashlaik lasi, tad zini, ka tas nav par Tevi. Jo tie, par kuriem tas ir, shito noteikti nelasa. Ar Tevi sarunas ir konstruktiivas un man nav zheel sava laika iistiem draugiem...